Sākumā šīs diskusijas biežāk skāra klientu apkalpošanu, radošās profesijas vai dažādus administratīvus darbus, taču šobrīd tās arvien tiešāk nonāk arī līdz IT nozarei. Līdz ar to rodas loģisks jautājums – ja MI attīstās tik strauji, vai programmētāji pēc dažiem gadiem vēl būs vajadzīgi? Vai MI aizstās savus “radītājus”?
Šādu sajūtu var saprast. Ja tehnoloģija šķietami kļūst gudrāka, ātrāka un pieejamāka, rodas sajūta, ka daļu darba, ko līdz šim darīja speciālisti, drīz varēs paveikt gandrīz jebkurš. Sociālajos tīklos redzam reklāmas, kas saka – šobrīd jebkurš bez iepriekšējām zināšanām var izveidot jaunu mājaslapu vai aplikāciju. Arī uzņēmumu pusē parādās vilinājums domāt, ka varbūt nākotnē pietiks ar labu MI rīku un precīzi uzrakstītu darba uzdevumu jeb “promptu”. Kādēļ maksāt lielas algas IT speciālistam, ja MI visu izdara lētāk? Tomēr realitāte IT nozarē ir sarežģītāka. To parāda arī dati. Neskatoties uz skaļām ziņām par štata samazināšanām tehnoloģiju uzņēmumos, piemēram, META, kas 2026. gada aprīlī izziņoja 8000 darbinieku atlaišanu, kopējais IT darbinieku skaits vairākos lielajos tirgos turpina augt. CompTIA šogad ASV, Eiropā un Āzijā veiktā pētījuma “State of the Tech Workforce” dati rāda, ka pieprasījums pēc IT speciālistiem tuvākajos gados nepazudīs. Pat vairāk – paredzēts, ka līdz 2030. gadam IT speciālistu skaits pieaugs.
MI nav visuvarošs. Kāpēc?
IT projekti iedalās vairākos ciklos. Biznesa un sistēmas analīze, sistēmas arhitektūras plānošana un izveide, projekta uzturēšanas plānošana, projekta izstrāde, testēšana un visbeidzot – produkta integrācija ar esošo sistēmu. Jau šobrīd MI ir kļuvis par daļu no šiem ikdienas procesiem. Arī mūsu uzņēmumā to izmantojam vairāk nekā gadu. Ir vairāki projekta cikli, kuros MI var paātrināt programmētāja darbu par 30% līdz pat 90%. Piemēram, testēšanas, dokumentācijas sagatavošanas, arī kodēšanas posmos. Tomēr ir daudzi cikli, kur MI ir pilnīgi bezjēdzīgs vai pat pagarina projekta izstrādi. Tādēļ mūsu pieredze liecina, ka, projekta ietvaros, izmantojot šo tehnoloģiju, labākajā gadījumā ietaupām 25% laika. Šajā brīdī rodas jautājums – kā šis laika ietaupījums atspēko atlaišanas, kuras pēdējā laikā novērojam IT sfērā.
MI IT nozarē noteikti būs ļoti nozīmīgs instruments. To nav jēgas noliegt. Tas īpaši labi tas strādā veidojot produktus, kas ir viegli dublicējami – vienkāršas mājaslapas, kampaņu lapas, nelieli interneta veikali vai pirmās digitālo rīku skices. Šādu risinājumu paraugi internetā atrodami milzīgā apjomā, un Mi spēj tos ātri kombinēt un pielāgot cilvēka vajadzībām. Esmu pats redzējis, kā mākslīgā intelekta rīks dažu minūšu laikā spēj nokopēt mājaslapas kopējo uzbūvi, piedāvāt dažādus dizaina variantus, pārfrāzēt tekstus un radīt vizuāli pārliecinošu rezultātu. Ja uzņēmumam vajadzīgs pirmais paraugs, idejas pārbaude vai vienkāršs risinājums, kur kļūdas cena nav augsta, MI var būt ļoti vērtīgs palīgs. Šeit var panākt milzīgu laika optimizāciju.
Taču problēma sākas brīdī, kad šo spēju sākam attiecināt uz visām IT sistēmām. IT risinājumi nav tikai mājaslapas, lietotnes vai interneta veikali. Daudzu uzņēmumu ikdiena balstās uz iekšējām sistēmām, kuras cilvēki no malas nemaz neredz – tās vada ražošanas procesus, apstrādā datus, savieno dažādas programmas, palīdz sekot līdzi pasūtījumiem, noliktavām, finansēm vai kvalitātes kontrolei. Šādu sistēmu vērtība ir precīza atbilstība konkrēta uzņēmuma specifikai, drošības prasībām un spēja pielāgoties, kad nepieciešams veikt kādas izmaiņas. No malas divi līdzīgi uzņēmumi var šķist gandrīz vienādi, taču realitātē tiem var būt atšķirīgas, ražošanas iekārtas, IT sistēmas, dati un prioritātes.
Šādu risinājumu kodi nav publiski pieejami, jo tos konkurentu vajadzībām nevēlas izplatīt ne programmētāji, ne pasūtītāji. Visticamāk, šie kodi nebūs publiski arī nākotnē, jo tas ir uzņēmuma intelektuālais īpašums. Pētījumi liecina, ka lūdzot mākslīgajam intelektam izveidot šādu viņam “neredzamu” sistēmu, viņš zaudē laiku, uzdevumā pavadot pat par 20% vairāk laika nekā programmētājs. Papildus, pastāv milzīga iespēja, ka kaut kas noies greizi, jo MI programmē ļoti aptuveni, radot milzīgus drošības riskus.
Kur sākas īstais risks?
Mūsdienās IT un MI risinājumi plaši tiek pielietoti ražošanā, medicīnā, kā arī finanšu sistēmās. Ja sistēma apstrādā naudu, vada ražošanas procesu vai ir saistīta ar drošību un pat dzīvību, ar vizuāli pārliecinošu rezultātu nepietiek. Svarīga ir paredzamība un drošība. Cilvēkam ir jāsaprot, kas notiek sistēmas “iekšieni”, jāpārbauda, vai aprēķini ir pareizi, jāparedz situācijas, kurās kaut kas var noiet greizi, un jāuzņemas atbildība, ja sistēma kļūdās. Nesen runāju ar ļoti pieredzējušu programmētāju, kurš aktīvi izmanto MI rīkus un ir patiesi sajūsmā par to iespējām. Taču, kad uzdevu jautājumu, vai viņš uzticētu MI izveidot sistēmu, kas ik dienu apstrādā ievērojamas naudas summas un par kuras kļūdām viņam pašam būtu jāuzņemas pilna atbildība, atbilde kļuva daudz piesardzīgāka. Šādu atbildību viņš MI neuzticētu. Un tas nav tāpēc, ka MI būtu slikts. Tas ir tāpēc, ka augstu risku projektos “it kā strādā” nav pietiekami labs standarts.
MI veido tā saucamo “makaronu kodu”, visu darot ļoti aptuveni un liekot ielāpu uz ielāpa, kurš nepieskatīts kādā brīdī draud iegrūt. Saprotamāka analoģija būtu remontdarbi – kamēr mēs špaktelējam ieejas durvis, mūsu darbību rezultātā sagrūst balkons. Kamēr cenšamies salabot balkonu, iegrūst siena. Lai tā nenotiktu, programmētājs nelaiž lietas “pašplūsmā” – mēs iepazīstamies ar MI ģenerēto kodu, saprotam, kā tas tiek būvēts, vai tas ir uzticams, vai tas neradīs lielas kļūdas. Pēcāk mēs arī šo paši šo kodu testējam. Verifikācija un testēšana paņem ļoti daudz laika, pat ilgāk, nekā veidot pašam. Ja kļūdu atklājam, tā jāsalabo un jāskatās, kā tas ietekmēs citas daļas un vai spēsim palaist sistēmu.
Lai labāk iezīmētu šo “MI haipa” vilni – šogad mēs saskārāmies arī ar praktisku piemēru, kur kādam uzņēmumam iepriekšējais piegādātājs bija izmantojis MI rīkus sistēmas izveidē. Kaut kas bija uzbūvēts un kaut kas strādāja, taču pie mazākām izmaiņām (kas ražošanā ir neizbēgamas) sāka sabrukt citas sistēmas daļas. Vienā brīdī problēmas noveda pat līdz ražošanas līnijas apstādināšanai. Kad mēģinājām saprast, kas īsti ir izveidots, atklājās vēl lielāka problēma – iepriekšējais izstrādātājs īsti nevarēja parādīt, kur viss atrodas, kā sistēma ir sakārtota un kā tai droši piekļūt. Jo pilnīgi visu bija veidojis MI, kas veiksmīgi paslēpis pēdas. Problēma nav tā, ka projekta veidošanā izmantots MI, bet gan tas, ka tas izmantots bez pietiekamas profesionālas kontroles. Ja cilvēks nesaprot, ko MI ir radījis, viņš nevar to droši uzturēt. Sistēmā, kas vada uzņēmuma darbu, tas var izvērsties ļoti dārgi vai pat bīstami.
Kā mainīsies programmētāja loma?
Manuprāt, Mi neiznīcinās programmētāja profesiju. Taču tas mainīs to, ko mēs saprotam ar programmētāja darbu. Vienkāršākos uzdevumos programmētāji varēs paveikt vairāk īsākā laikā. Pirmos paraugus varēs izveidot ātrāk, daļa ikdienas darbu tiks automatizēti, atsevišķas mājaslapas vai standartizētas funkcijas varēs izveidot ar mazāku cilvēka iesaisti nekā agrāk. Tas viss ir pozitīvi, un nozarei tas ir jāizmanto. Taču tas nenozīmē, ka programmētājam vairs nebūs jāzina programmēšana. Tieši otrādi – jo vairāk mēs izmantojam MI, jo svarīgāka kļūst spēja saprast, ko tas ir radījis. Sarežģītāku risinājumu izstrādē nepietiek ar to, ka cilvēks prot uzrakstīt labu uzdevumu MI. Viņam ir jāzina, ko pajautāt, ko pēcāk pārbaudīt un kam pievērst uzmanību.
Šeit redzu arī vienu no nākotnes riskiem. Ja jaunie speciālisti pārāk agri paļausies tikai uz MI, viņi var neapgūt pamatus. Viņi pratīs iegūt rezultātu, bet nesapratīs, kas notiek “lācītim vēderā”. Vienkāršos gadījumos tas var būt pietiekami, taču sarežģītās sistēmās tas kļūst bīstami. Tāpēc IT darba tirgus nākotnē, manuprāt, var kļūt vēl izteiktāk sadalīts. Vienā pusē būs ļoti lēti un ātri vienkāršie risinājumi – pirmie paraugi, mājaslapas, standartizētas funkcijas. Otrā pusē būs sarežģītas, drošas un biznesam būtiskas sistēmas, kur būs nepieciešami ļoti zinoši speciālisti. Cilvēki, kuri spēj saprast ne tikai to, kā kaut ko izveidot, bet arī to, kā šī sistēma strādās reālā uzņēmuma ikdienā. Kā MI izmantot kā asistentu, bet neļaut tam “savārīt ziepes”. Tieši tāpēc mani nepārsteidz, ka prognozes liecina par nākotnes IT speciālistu skaita pieaugumu. Digitālo vajadzību uzņēmumiem kļūst vairāk, nevis mazāk. MI daļu darbu paātrinās, bet tas arī radīs jaunus riskus un jaunu nepieciešamību pēc cilvēkiem, kuri spēj šīs sistēmas vadīt, pārbaudīt un attīstīt. Tieši tādēļ var teikt, ka MI programmētājiem neatņems darbu tādā veidā, kā šobrīd tas publiskajā vidē tiek pasniegts. Tas kļūs par instrumentu, kas ļaus strādāt ātrāk un citādāk. Taču instruments pats par sevi neatbild par rezultātu. Par to joprojām atbild cilvēks.
Agnis Jakubovičs, mākslīgā intelekta risinājumu izstrādātāja "Apply" dibinātājs un vadītājs
